Šīfera vēsture Latvijā

Šīferis savulaik bija lēts, ugunsdrošs un ilgmūžīgs jumta segums, tāpēc tas klāja lielu daļu Latvijas lauku un pilsētu ēku. Šodien tas pats materiāls ir bīstami atkritumi. Valsts atbalsts to nodošanai ir ierobežots: 2026. gadā bezmaksas savākšana bija pieejama Latvijas Goda ģimenēm.^[1]

Eternīts: “mūžīgais” materiāls

Azbestcementa plāksnes 1900. gadā patentēja austrietis Ludvigs Hačeks (Ludwig Hatschek). Produktu nosauca par eternītu, no latīņu aeternus, “mūžīgs”.^[2] Vārds “šīferis” cēlies no vācu Schiefer (slāneklis): agrāk ar dabīgā slānekļa plāksnēm sedza jumtus, un jaunais materiāls tās aizstāja.

Plašāk azbestcementu sāka ražot pēc Pirmā pasaules kara. Divdesmitajos gados Eiropā un Amerikā parādījās viļņotais šīferis, sākumā viļņots ar rokām, bet trīsdesmitajos gados jau ar mašīnām. Azbestu galvenokārt ieguva Kanādā, PSRS (Urālos) un Dienvidāfrikā.^[2]

Šīfera rūpniecība Latvijā

• līdz 1935Šīferi (eternītu) ieved no ārzemēm. Mēģinājums ražot Daugavpilī ir neveiksmīgs.^[2]
• 1935Zemkopības ministrija Rīgā blakus cementa fabrikai uzceļ šīfera fabriku. Pirmajā gadā saražo 0,9 milj. nosacīto plākšņu, kas tiek pārdotas ar nosaukumu “šīferīts”. Ražo arī kanalizācijas un ūdensvada caurules, teknes, tvertnes un azbesta papīru.^[2]
• 1938Fabriku pārņem akciju sabiedrība “Šīferis”, kas uzceļ otru, modernu fabriku Brocēnos. Tā ražo tikai viļņoto šīferi.^[2]
• 1939Ražošana sasniedz 13,7 milj. plākšņu gadā.^[2]
• 1941–1944Kara laikā fabrikas strādā ierobežoti un azbestu aizstāj ar celulozi un makulatūru. Šādi izstrādājumi ir mazāk izturīgi.^[2]
• 1950–1963Strauja izaugsme: Brocēni kļūst par lielāko ražotāju. 1963. gadā tur saražo 66 milj. plākšņu, kopā Latvijā 94 milj. plākšņu gadā.^[2]
• 2000–2006Azbesta tirdzniecību un lietošanu aizliedz Latvijā (MK noteikumi Nr. 158, spēkā no 2001. gada 1. janvāra) un visā ES (2005). Ieguvi un ražošanu ES aizliedz 2006. gadā.^[3][4]

Ražošanas apjomi 1935–1963

1938. gadā 1000 nosacīto šīfera plākšņu ražošanai patērēja ap 1247 kg cementa un 124 kg azbesta. Tātad azbests veidoja apmēram desmito daļu no cementa un azbesta masas.^[2]

Mantojums šodien

Ražošanai bija sekas arī strādājošo veselībai. 1994.–1995. gadā Brocēnu izpētes projektā Latvijā reģistrēja 9 azbestozes gadījumus šīfera ražotnes darbiniekiem. Daļa šādu pacientu reģistrā nonāca ar vispārīgu diagnozi “pneimokonioze”, jo viņi bija pakļauti gan cementa, gan azbesta putekļiem.^[7] Vairāk lapā Veselība.

Šīfera jumtu kalpošanas laiks tuvojas beigām, un tos masveidā maina. Tāpēc tagad ir svarīgi, lai vecais šīferis nonāktu poligonā, nevis mežā, ceļa bedrē vai dārza dobē. Kā to izdarīt droši, lasi lapā Šīferis mājās.