ŠĪFERA RAŽOŠANAS ATTĪSTĪBA
Par šīferi (vāciski Schiefer, no senvācu scivare šķemba) sauc azbestcementa izstrādājumus, kas sastāv no portlandcementa javas ar azbesta šķiedrām, kuras pilda tās pašas funkcijas, ko stiegras dzelzsbetona. Šīfera nosaukums radies no tāda paša nosaukuma slāņaina ieža Reinas krastos, kas plīst vairāk vai mazāk regulārās plānās plāksnēs, kuras izmanto jumta segumam.
Azbestcementa plāksnes pirmais ieguva 1900. g. čehs Hačeks (Hatschek) Prāgā, jauno produkciju nosaucot par eternītu (no latīņu aeternus mūžīgs). Drīz šīfera ražošanu uzsāka arī citur. Cariskajā Krievijā ražoja ap milj. nosacīto plākšņu gadā, galvenokārt presētās.
Plašāk azbestcementa izstrādājumu ražošana attīstījās pēc pirmā pasaules kara. Pirmo vietu kapitālistisko valstu vidū ieņēma ASV, 1937. g. ražojot 224 tūkst, šīfera. Tai sekoja Anglija ar 119 tūkst, t, tad Beļģija, Francija, Vācija un Itālija. Padomju Savienībā šīfera izlaide pieauga no 39 milj. nosacīto plākšņu 1928. g. līdz 206 milj. nosacīto plākšņu 1940. g. jeb attiecīgi no 48 tūkst, līdz 255 tūkst. t.
Azbestu, kura krājumi pasaulē ir diezgan ierobežoti, galvenokārt ieguva Kanādā, PSRS, Rodēzijā un Dienvidāfrikas Savienībā.
Azbesta sašķiedrošanai izmantoja sauso paņēmienu, azbestu apstrādājot sausā veidā skrejdzirnavās, dezintegratorā, bet pēc tam holenderā. Pirmos mēģinājumus izmantot mitro paņēmienu iesāka 30. gados kāda franču firma, azbestu ar 30—50% mitrumu apstrādājot skrejdzirnavās un pēc tam padodot tieši uz holenderu.
Mitrais paņēmiens uzlaboja sašķiedrošanu, ļaujot izmantot sliktākās azbesta šķirnes. Ar 1936. g. mitro paņēmienu ieviesa visās Padomju Savienības fabrikās.
Bez presētā šīfera Eiropā un Amerikā 20. gados sāka izgatavot viļņoto šīferi, ko viļņoja ar rokām, un azbestcementa caurules. 30. gados parādījās pirmie viļņošanas agregāti.
- tabula
| Gads | Kopā milj. plākšņu | Rīgā milj. plākšņu | Brocēnos milj. plākšņu |
| 1935 | 0,9 | ||
| 1936 | 3,0 | ||
| 1937 | 4,9 | ||
| 1938 | 8,9 | ||
| 1939 | 13,7 | ||
| 1940 | 12,2 | ||
| 1945 | 0,2 | 0,2 | |
| 1946 | 5,4 | 5,4 | |
| 1947 | 11,1 | 11,1 | |
| 1948 | 15,0 | 15,0 | |
| 1949 | 24,0 | 18,2 | 5,8 |
| 1950 | 39,1 | 18,0 | 11,1 |
| 1951 | 49,3 | 19,7 | 29,6 |
| 1952 | 56,8 | 21,6 | 35,2 |
| 1953 | 67,7 | 23,2 | 44,5 |
| 1954 | 76,8 | 26,3 | 50,5 |
| 1955 | 77,8 | 24,8 | 53,0 |
| 1956 | 85,0 | 27,0 | 58,0 |
| 1957 | 89,9 | 30,6 | 59,3 |
| 1958 | 90,7 | 30,6 | 60,1 |
| 1959 | 92,8 | 31,5 | 61,3 |
| 1960 | 94,9 | 34,8 | 63,1 |
| 1961 | 96,3 | 32,3 | 64,0 |
| 1962 | 97,1 | 33,0 | 64,1 |
| 1963 | 94,0 | 28,0 | 66,0 |
Padomju Savienībā pēc Lielā Tēvijas kara azbestcementa ražošana strauji vērsās plašumā. Tika uzceltas daudzas jaunas fabrikas, kas deva iespēju 1962. g. izlaist 3708 milj. nosacīto plākšņu šīfera un 25 278 nosacīto km azbestcementa cauruļu.
Pēc ražošanas apjoma un produkcijas ieguves no vienas tehnoloģiskās līnijas Padomju Savienības azbestcementa izstrādājumu rūpniecība ieņem pirmo vietu pasaulē.
Šīfera ražošanā uz iedzīvotāju Padomju Savienība vairākkārt pārsniedz attīstītākās kapitālistiskās valstis. Piemēram,
Padomju Savienība 1958. g. ražoja 3130 tūkst, azbesta izstrādājumu, ASV 1957. g. 850 tūkst, t, Anglijā 488 tūkst, t, Francijā 461 tūkst, t, Itālijā 1956. g. 450 tūkst, t, VFR 1958. g. 397 tūkst. t.
PSRS daudzos tehnoloģijas jautājumos aizsteigusies priekšā ārzemēm. Piemēram, ārzemēs tikai tagad sāk ieviest azbesta sašķiedrošanas mitro paņēmienu, kas pie mums ieviests jau pirms otrā pasaules kara. Tāpat nav nekādu norādījumu, ka ārzemēs lietotu azbesta hidrosašķiedrošanu, ko ieteicis Vissavienības azbestcementa pētniecības institūts.
Azbestcementa masas formēšanai visplašāk lieto mitro paņēmienu, tāpēc visizplatītākā mašīna azbestcementa rūpniecībā ir apaļsietu. Padomju Savienības rūpnīcās lieto trīscilindru formējamo mašīnu CM-343, kas no ārzemēs ražotajām mašīnām atšķiras tikai pēc izmēriem. Dāņu mašīnbūves firma «F. L. Schmidt», kas ar azbestcementa formēšanas mašīnām apgādā pasaules azbestcementa rūpniecību, pēc pazīstamā itāļu inženiera Manjani patenta izgatavojusi nepārtrauktas darbības formēšanas un cietināšanas agregātu. Rietumeiropā izplatīti arī dažādas konstrukcijas automātiskie viļņotāji, no kuriem pazīstamākais ir «beļģu tipa» viļņotājs.
No automātiskiem viļņotājiem, kas darbojas Padomju Savienībā, pēc konstrukcijas vistuvāks «beļģu tipa» viļņotājam ir Brocēnu kombināta viļņotājs. Šis brocēniešu konstruētais viļņotājs bija pirmais šāda veida agregāts Padomju Savienībā. Tagad PSRS azbestcementa rūpnīcās darbojas daudzi viļņošanas agregāti, no kuriem visizplatītākais ir Vissavienības zinātniski pētnieciskā celtniecības mašīnu projektēšanas institūta agregāts, ko izgatavo sērijveidā ar indeksu CM-279.
Padomju Savienībā (Voskresenskā un Belgorodā) izveidots arī bezstarpliku viļņošanas un cietināšanas automātiskais agregāts.
1957.g. Daugeļu šīfera fabrika (Lietuvas PSR) uzsākusi viļņotā šīfera ražošanu no smilšu portlandcementa, gatavos izstrādājumus autoklavējot.
ŠĪFERA RŪPNIECĪBA LATVIJĀ
Līdz 1935. g. Latvijā mākslīgo šīferi ar nosaukumu eternīts ieveda no ārzemēm. Pirmos mēģinājumus ražot šīferi uzsāka neliels uzņēmums Daugavpilī, bet pasākums bija neveiksmīgs. Tā kā lauku un pilsētu celtniecībai bija nepieciešams lēts un ugunsdrošs jumta seguma materiāls, 1934. un 1935. gadā buržuāziskās Latvijas Zemkopības ministrija Rīgā blakus cementa fabrikai uzcēla šīfera fabriku, kas galveno izejmateriālu portlandcementu saņēma no cementa fabrikas. Otru izejmateriālu azbestu
ieveda no Padomju Savienības (Urāliem), Kanādas un Āfrikas (Rodēzijas).
Zemkopības ministrijas mākslīgā šīfera fabrika uzsāka ražošanu 1935. g., darbības pirmajā gadā dodot 0,9 milj. nosacīto plākšņu. Tā ražoja 40x40x0,4 cm lielas presētā un 250x96x0,6 cm lielas viļņotā šīfera plāksnes, ko pārdeva ar nosaukumu šīferīts, sienu apdares plāksnes, kanalizācijas un ūdensvada caurules, jumtu teknes un notekas, tvertnes un azbesta papīru.
Samērā plašs bija kanalizācijas cauruļu asortiments: fabrika ražoja caurules un lokus ar diametru no 60 līdz 200 mm, krusta, T- un S-veida gabalus, redukcijas un pieslēgu gabalus, uzmavas un blīvgredzenus.
Bez parastajām pelēkajām jumta plāksnēm izlaida arī krāsotās šīfera plāksnes.
Fabrikas pamatiekārta sastāvēja no itāļu (Gaspari) firmas formējamās un štancēšanas mašīnas, hidrauliskās spiedes, dezintegratora un skrejdzirnavām. Sakarā ar lielo šīfera pieprasījumu fabriku 1937. g. paplašināja, uzstādot otru tās pašas firmas formējamo mašīnu, divas hidrauliskās spiedes un holenderu.
Buržuāziskās Latvijas laikā ražotā šīfera stiepes pretestība bija 120—200 kg/cm lieces 150—400 kg/cm bet spiedes pretestība 500—600 kg/cm Izstrādājumu ūdens uzsūce 11—20%.
1938. g. Rīgas šīfera fabriku pārņēma tirdzniecības un rūpniecības akciju sabiedrība «Šīferis», kas uzcēla otru šīfera fabriku Brocēnos;
Brocēnu fabrika ražoja tikai viļņoto šīferi. Tā bija samērā moderna fabrika, kur tika uzstādīts importēts šīfera viļņošanas un nokraušanas agregāts, kas vācu okupācijas laikā gājis zudumā.
1938. g. Rīgas šīfera fabrikā strādāja 189 strādnieki. 1000 nosacīto šīfera plākšņu ražošanai bija vajadzīgas 24,3 strādnieku darba stundas. 8,9 milj. plākšņu ražošanai izlietoja 11 tūkst, cementa un 1,1 tūkst, azbesta. 1000 šīfera plākšņu ražošanai patērēja 1247kg cementa un 123,6 kg azbesta.
Šīfera ražošanas apjoms no milj. nosacīto plākšņu 1936. g. pieauga līdz 13,7 milj. 1939. g. [18] (skat. 1. tabulu).
1940. g., Latvija nodibinoties padomju varai, vietējai šīfera rūpniecībai pavērās plašas attīstības iespējas. Neskatoties uz tautas saimniecības pārkārtošanu, 1940. g. tika izlaisti 12,2 tūkst, nosacīto plākšņu šīfera. Tālāko šīfera ražošanas attīstību pārtrauca nodevīgais fašistiskās Vācijas iebrukums 1941. g. jūnijā.
Vācu okupācijas laikā Rīgas un Brocēnu šīfera rūpnīcas strādāja sašaurinātā apjomā, aizstājot azbestu ar celulozi un makulatūru un ražojot t. s. fibrocementa izstrādājumus. Izmantojot organisko šķiedrvielu, samazinājās stiepes stiprība un palielinājās izstrādājumu ūdensuzsūce.
[I. Grosvalds, R. Grāvelsiņš (Rīgas Cementa un šīfera rūpnīca) – Par tehnikas vēsturi Latvijas PSR, VI Rīga, 1964]
